Kad sabiedrība vairs netic, ka rītdiena var būt labāka par šodienu, protesti kļūst neizbēgami. Tieši šādā stāvoklī šobrīd atrodas Irāna.

Šobrīd Irānā notiekošie protesti bieži tiek skaidroti ar inflāciju, valūtas sabrukumu un budžeta politiku. Tomēr šāda interpretācija ir nepilnīga. Pašreizējā protestu kustība nav tikai ekonomiska reakcija, tā ir politiska, kas atklāj sistēmas nespēju turpināt pastāvēt pašreizējā formā. Irānas riāla sabrukums, sociālo garantiju samazināšana un valsts fiskālā nespēja nodrošināt pamata stabilitāti, ikdienas dzīvi ir pārvērtuši par pastāvīgu risku. Šo krīzi pastiprina arī Irānas nesenie stratēģiskie zaudējumi - šķietama militārā sakāve attiecībā ar Izraēlu, ievērojami bojājumi kodolprogrammas infrastruktūrā un reģionālās ietekmes vājināšanās. Līdz ar to protesti notiek ne tikai ekonomiskā, bet arī politiskā un drošības vakuumā. Sabiedrība šobrīd neprotestē, lai panāktu uzlabojumus, tā protestē, jo pielāgošanās mehānisms ir izsmelts.

Atšķirībā no iepriekšējiem protestu viļņiem, šoreiz to emocionālais kodols nav cerība, bet izsīkums. Tirgotāji slēdz veikalus nevis kā politisku simbolu, bet kā izdzīvošanas stratēģiju. Patērētāji vairs nekrāj, jo netic nākotnei. Valsts vairs netiek uztverta kā problēmu risinātājs, bet kā riska faktors, līdz ar to, protestu loģika ir mainījusies. Kad sabiedrība vairs negaida uzlabojumus, bet tikai mēģina izvairīties no situācijas pasliktināšanās, politiskā stabilitāte kļūst strukturāli neiespējama.

Trīs potenciālie attīstības scenāriji:

1. Kontrolēta transformācija (stratēģiski racionāla, politiski maz ticama). Šis ceļš paredz politisku lēmumu režīma iekšienē par varas pārdali, ideoloģiskās kontroles mazināšanu un prioritāšu pārorientēšanu no konfrontācijas uz iekšējo stabilitāti. Tas ietvertu reālu dialogu ar sabiedrību, represiju ierobežošanu un institucionālu reformu uzsākšanu. Tomēr Irānas augstākā līdera Hameneji protestu interpretācija kā ārvalstu sazvērestība padara šo scenāriju politiski gandrīz neiespējamu. Šis ceļš spētu saglabāt sistēmu ilgtermiņā, bet tas ir vismazāk saderīgs ar līdzšinējo varas loģiku.
2. Pakāpeniska režīma erozija. Atkārtoti protestu cikli, informācijas telpas ierobežošana un selektīvas represijas pakāpeniski grauj režīma leģitimitāti un pārvaldības kapacitāti. Sistēma saglabā formālu kontroli, taču zaudē sabiedrības uzticību un stratēģisko elastību. Jo ilgāk protesti tiek apspiesti bez strukturālām reformām, jo lielāks kļūst risks, ka nākamais krīzes vilnis būs straujāks, plašāks un mazāk kontrolējams.
3. Autoritārā konsolidācija drošības aparāta vadībā (visticamākais scenārijs). Hameneji publiskā retorika, kas protestētājus definē kā ārvalstu instrumentus, un interneta, sakaru un mobilitātes ierobežošana norāda uz skaidru kursu - režīms izvēlas drošības loģiku pār politisko dialogu. Šajā scenārijā vara vēl vairāk koncentrējas Revolucionārās gvardes un izlūkdienestu rokās, kamēr prezidenta un civilās institūcijas tiek politiski marginalizētas. Protesti tiek apslāpēti ar represijām, nevis risināti ar reformām. Tas var atjaunot īstermiņa kontroli, bet strukturāli padziļina sabiedrības atsvešinātību un palielina nākotnes eksplozijas potenciālu.

Protestu bīstamība režīmam neizriet no to mēroga vien, bet arī no to rakstura. Tie vairs nav fragmentēti, bet strukturāli. Tie vairs nav tikai sociāli, bet atklāti politiski. Un tie vairs nav balstīti cerībā uz kompromisu. Kad protesti kļūst par pastāvīgu politiskā spiediena formu, nevis par epizodisku sacelšanos, režīma spēja atjaunot līdzsvaru būtiski samazinās.

Irānas iekšējā nestabilitāte tieši ietekmē arī plašāku Tuvo Austrumu drošību un starptautisko enerģētisko stabilitāti. Vienlaikus tā atklāj Irānas stratēģiskās izolācijas dziļumu, kur pat formālie partneri nav gatavi sniegt reālu atbalstu krīzes brīdī. Tas grauj režīma ārpolitikas naratīvu par “pretestības asi” kā drošības garantu.

Ko tas nozīmē Latvijai?

2026. gada sākumā Irānas krīze Latvijai vairs nav attāls reģionāls notikums. Tā tieši skar Latvijas drošības intereses un mūsu ANO Drošības padomes darba ticamību laikā, kad starptautiskā kārtība kļūst arvien fragmentētāka un arvien atklātāk tiek izaicinātas starptautiskās tiesības. Irānas protestu vardarbīga apspiešana, kodolprogrammas nenoteiktība un ārējo militāro draudu retorika veido vienotu riska telpu, kas ietekmē reģionālo drošību un globālās stabilitātes arhitektūru. Latvijai tas nozīmē nepieciešamību ne tikai reaģēt, bet arī skaidri formulēt savu politisko pozīciju. Šie protesti nav par to, kas Irāna ir bijusi, bet par to, par ko tā vairs nespēj kļūt esošās sistēmas ietvaros.

Sintija Broka - Kovalevska

Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” vecākā pētniece

09.01.2026